Digitālais klaidonis

   Es turpinu vilkt grāmatas no saraksta Dark Future Books, tas ir, postapokaliptiskās fantastikas žanra. Pēc mana necilā viedokļa, vietnes autors grāmatu vērtējumā stipri kļūdās, bet pats saraksts - diezgan vērtīga lieta. Tur ir pilns ar krāmiem, bet ir arī žanra klasika. Un šīs specifikas grāmatas nemaz nav tik viegli atrast.
Rezultātā te būs manis apskatīto grāmatu saraksts vērtības pieauguma secībā.

Autors: Makdonalds, Endrū. 
Grāmata: Tērnera dienasgrāmatas.
            Stipri uz mīļotāju. Tā ir rasistiska utopija, kad teroristi – cīnītāji par baltās rases dominēšanu – attīra Ameriku no stagnācijas un sārņiem, ko "izraisījis melno un krāsaino puscilvēku pārspēks". Viņu rīcības rezultātā iet bojā liels daudzums tautas un notiek neliels atomkarš. Beigās vispārēja laime un prieks. To izraisījis tas, ka jaunizveidotajā konfederācijā, kas aizņem daļu Amerikas, dzīvo tikai baltie. Laikam gan šī grāmata ir labi zināma šādu ideju piekritēju vidū. Taču jebkurš pieskaitāms cilvēks saprot: neskatoties uz reālu problēmu esamību ar nēģeriem Amerikā un Eiropā, to visu nogalināšana vai deportācija nekādu vispārēju laimi neizraisīs. 
Rezultāts: es izlasīju dažus desmitus lapaspušu beigās, sākumā un tālāk nepiebāzu sev galvu ar šīm muļķībām.

Autors: Lanjē, Stērlings
Grāmata: Iero ceļojums.
    5000 gadus pēc globālās katastrofas kaujasspējīgs mūks-telepāts uz kaut kā zirgam līdzīga dodas ceļojumā, lai izlūkotu briesmīga ļaunuma plānus. Tas jau sen vērpj savu tīklu cerībā paverdzināt civilizēto pasauli, ko pārvalda saprātīgi un miermīlīgi garīdznieki, pie kuriem pieder arī mūsu varonis.
Pretenzijas divas: pirmā - vietām stipri vāja valodas (autors vai tulkotājs?) un stilistikas pārvaldīšana. Otrā - pagarlaicīgs sižets, kurā galvenie varoņi tikai to vien dara, kā kaujas, jā, un šausminās par saviem pretiniekiem. Pasaule principā aprakstīta neslikti, bet ir par daudz mistikas un fentezī veidīgu murgu, kurus es, ak, kā nemīlu.
Rezultāts: aizlasījos līdz pusei un pagaidām pametu.

Autors: Makkamons, Roberts
Grāmata: Svonas dziesma
   Labi pārdomāts atomkatastrofas apraksts, kolorīti tēli, kas pārdzīvojuši elli. Tiek stāstīts tieši par viņu dzīves procesu sabrukuma laikā un pēc tā. Pret valodu un sižetu pretenziju nav, viss ir pilnīgi līmenī. Atkal jau vienīgā problēma - viss ir iejaukts mistikā, Z/F tiek atbīdīta otrajā plānā. Es, protams, saprotu autorus, kuriem slinkums papildināt savas zināšanas. Vieglāk ir izdomāt "brīnumus" un "noslēpumus". Tikai, lūk, šāda pieeja ar grūtībām ļauj uzbūvēt loģisku un ticamu visumu, kuram ir milzīga loma jebkurā fantastikas grāmatā. Tieši tēlu un tehnikas dzīvišķīgās uzvedības dēļ fantastika pārvēršas realitātē, nevis paliek par muļķīgu izdomājumu, kuru spējīgs sacerēt jebkurš grafomāns.
Rezultāts: izlasīju trešdaļu un atliku, domāju izlasīt līdz galam.

Autors: Merls, Robērs
Grāmata: Malvila
  Daži veci draugi, neliela franču ciematiņa iedzīvotāji, nejauši sapulcējas pils "Malvila" pagrabā, kas pieder vienam no viņiem. Šajā brīdī virs Parīzes uzspridzina ļoti jaudīgu atombumbu. Rezultātā iet bojā praktiski visi cilvēki un dzīvnieki Francijā, bet mūsu varoņi izglābjas, pateicoties biezajām pils mūra sienām un klintij, aiz kuras tā atrodas. Ar grūtībām pārdzīvojuši katastrofu, viņi noskaidro, ka vēl nekas nav zaudēts, jo nez kāpēc nav radiācijas un ir izdzīvojuši daži dzīvnieki. Tāpēc grāmatas varoņi nekrīt izmisumā, bet cenšas iekārtot normālu dzīvi. Cik tas ir iespējams pie nelieliem pārtikas krājumiem un reproduktīvā vecuma sieviešu trūkuma, rādīs tikai laiks.
  Stingri ņemot, romānā ir tikai viens fantastisks pieņēmums - atombumbas, kas neizraisa radioaktīvos nokrišņus, eksistence. Bet pārējais šajā grāmatā kā reiz pilnībā atbilst realitātei, turklāt brīnišķīgi aprakstītai. Viss ir detalizēti pārdomāts, varoņu uzvedība nerada šaubas, ir labs humors un raksturi. Un nekādas mistikas!
Citāti:
1)     Tieši otrādi, Tomā acīs nav ne ēnas šaubu: Fulbērs ir nelietis.  Viņš  tā uzskata,  esmu  par  to pārliecināts,  lai gan  nemaz  nesapratu   tās zaimošanas   apmērus, ko nupat bija pastrādājis  Fulbērs  no  manu biedru redzespunkta, pieprasīdams govi. 
   Uzdrīkstējās pretendēt  uz  govi. Uz  mūsu  pašu augstāko svētumu pēc dieva (bet varbūt pat augstāku par to).  Mums  govs vērtība nebūt netiek noteikta ar tās tirgus  vērtību.  Lieta  nemaz  nav  tajā. Kad tā pāriet no rokas rokā, mēs par to ņemam naudu, taču pirmām kārtām tāpēc,  lai  izteiktu  ar  naudas  zīmju palīdzību 
to  gandrīz reliģisko cieņu, ko mēs pret to lolojam.
2)  - Ja vēlies, manuprāt, jebkurai civilizācijai ir nepieciešama dvēsele.
     - Un šī dvēsele - reliģija?
     Izrunājot šo frāzi, viņš saviebās. Divi vārdi viņam riebās:  "dvēsele"  un "reliģija". Divi pilnīgi "novecojuši" jēdzieni.  Mesonjē  -  izglītots partijas biedrs, viņš bija gājis partijas kadru skolu.
     - Pie pašreizējā lietu stāvokļa - jā.
     Viņš aizdomājās par šo apgalvojumu, kurā bija ietverta arī atruna. Mesonjē ir lēnīgs domātājs, viņš virzās uz priekšu soli pa solim. Taču toties viņam ir sveša spriedumu virspusējība. Viņš palūdza mani precizēt savu domu.
     - Mūsu pašreizējās civilizācijas dvēsele ir šeit, Malvilā?
     Vārdu "dvēsele" viņš izrunāja, it kā ieliekot to  pēdiņās,  man  pat likās, ka viņš ar to manipulēja no attāluma, ar pincetes palīdzību.
Rezultāts: brīnišķīga grāmata, pilnīgi droši var lasīt. Vilkt
P.S. Es arī nemīlu vārdu "Dvēsele", bet pieņemu to nozīmē, kas tiek apspriesta Mesonjē un Emanuela dialogā.